Bergamo Orio lidostā ir miega kapsulas. Maksā 9 eiro stundā. Dārgi, bet atpūta ir vērtīga lieta, it īpaši, ja ilgi lido un esi neizgulējies. Es būtu pamēģinājis, bet man nebija vajadzības, ierados tieši uz reisu. To, tiesa gan, par stundu aizkavēja. Sēžu, dzeru garšīgu latti, maigu, kā man patīk. Brīvu galdiņu nav, pirmo reizi mūžā piesēdos kādam klāt. Pie reizes nopirku mazu trdelņika paraugu, kas saucas kanončīno.
Lidoju lietū un aukstumā, toties mājup. Reiss kavējas par pusotru stundu. Atvaļinājums bija labs, daudz skaistuma, nekādu konfliktu, un cenas ziņā it kā normāli. Vienīgais, ka karstums bija piegriezies.
Diena kaut kā neizdevās. Pamodos stundu agrāk, nekā biju plānojis, 6.30. Reiss uz Viļņu aizkavējās par pusotru stundu. Sanāk, ka jābrauc ar nākamo vilcienu, nevis agro.
Kad atlidoju uz Viļņu, mēģināju nopirkt autobusa biļeti uz centru. Pie vadītāja var nopirkt tikai par skaidru naudu. Okei, lādēju apku. Tās kaut kāda iemesla dēļ ir divas. Viena ar super zemu reitingu, nolēmu skipot. Otrā sola bezmaksas biļeti par instalēšanu – skaistums! Mēģinu šo pašu bezmaksas biļeti "nopirkt" – pieprasa minimālo papildinājumu piecu eiro apmērā. Kamēr mocīju apkas, aizgāja divi autobusi, tā ātri vien var arī nākamo vilcienu nokavēt.
Atmetu ar roku, sāku meklēt skaidru naudu, atradu divus eiro. Iesēdos tuvākajā autobusā, baidoties nokavēt, nopirku biļetīti par eiro pie šofera.
Izrādījās, buss neiet uz centru. Izlīdu ārā kur pagadās, pasūtīju Bolt. Ātri atbrauca elektriskais, skaistums. Pret Bolt pretenziju nav, aizveda ar vējiņu.
Toties ir pretenzijas pret Lietuvas dzelzceļu. Pirmkārt, viņi vēl joprojām neļauj nopirkt biļetes cilvēkiem ar nelietuviešu IP adresēm. Skaidrs, ka aizsargājas no DDOS uzbrukumiem, bet man no tā nav vieglāk. Ja kāds nezina, IP adrese roumingā būs jūsu mobilo sakaru operatora, nevis uzturēšanās valsts. Attiecīgi, es ar savu LMT nevaru nopirkt biļeti mājaslapā, un jāmeklē kase.
Bet es no rīta neko nebiju ēdis, tāpēc sākumā devos pēc paikas. Vietējo kebabu negribējās pagātnes sliktās pieredzes dēļ. Paņēmu to, ko ieraudzīju, pīrādziņus. Arī te uzreiz nesanāca: atkal vajag skaidru naudu. Aizskrēju uz bankomātu, domāju, ka nāksies maksāt komisiju, jo limits iztērēts. Izrādījās, ka vēl varu izņemt.
Okei, nopirku pīrādziņus, kas nedaudz cieta no gigantomānijas, aizgāju uz peronu. Bet vilciena it kā nav. Ieskatījos saraksta PDFā – bet tur eglīte uzzīmēta. It kā nozīmē, ka šis reiss ir tikai brīvdienās.
Ko darīt, apsēdos uz soliņa, izvilku nopirkto ēdienu, pamazām graužu. Entuziasmu sastāvs neizraisīja, tā ka būtībā es izbaroju paiku baložiem. Viņi aprija acumirklī, lai gan tie skaitījās divi milzīgi pīrādziņi.
Drūmi aizvilkos uz lielveikalu pēc labāka ēdiena. Pa ceļam mani pārtvēra puisis, pēc izskata pilnīgi normāls. Brillēs, ģērbies džinsos un citās parastās jauna cilvēka drēbēs. Pateica, ka pazaudējis maku un vajag biļeti līdz Klaipēdai. Es atbildēju, ka varu nopirkt biļeti, bet zinu, ka ir ļoti daudz krāpnieku, un esmu gatavs to izdarīt tikai tad, ja viņš manā acu priekšā iekāps autobusā (lai nevarētu nodot biļeti atpakaļ un saņemt naudu). Te mana pagātnes pieredze ar Rīgas staciju lika sevi manīt.
Puisis it kā nav pret, skatās reisus, un iznāk, ka uz tuvāko vietu nav. Okei, bet nākamais reiss ir jau pēc mana vilciena, kas nozīmē, ka es nevarēšu pārbaudīt situācijas realitāti. Tas, ka viņš piekrita maniem noteikumiem un izstāstīja detaļas par savu situāciju, mani nedaudz nomierināja. Beigās mēs aizgājām pie automāta, un es nopirku viņam biļeti ar savu karti bezvadu veidā. Viņš paprasīja manu numuru, lai atsūtītu man savu kontu, un viņš pēc tam pārskaitītu man naudu (šīs detaļas būs svarīgas tālāk). Vēl palūdza ūdeni, jo taču jābrauc četras stundas. Es atdevu viņam savu minerālūdeni.
Pats nopirku jaunu ēdienu un šķidrumus, un velkos atpakaļ uz staciju, kāpt vilcienā. Laika vairs nav tik daudz, es mēģinu saprast, vai no pirmā perona atiet bānītis. Un te mana banka Revolut atsūta SMS ar autentifikācijas kodu. Es nekādu SMS neprasīju, un man uzreiz paaugstinās paranojas līmenis, it īpaši ņemot vērā iepriekšējos notikumus.
Man ir bail, ka mani kaut kādā viltīgā veidā apčakarē uz manas e-bankas uzlaušanu, atiestatu paroli un visu uzstādu no jauna, taisu selfiju un citu figņu. Ar acs kaktiņu redzu, ka vilciena joprojām nav, un it kā tablo rāda kaut ko ne to. Skrienu uz citiem sliežu ceļiem, bet tur it kā arī tukšs.
Līdz galam neaizeju, jo grūti iedomāties, ka vilciens atbrauks uz pēdējo ceļu, ja pirms tam ir čupa variantu. Diemžēl, kā izrādījās, tieši tas reiss 17.42 startē no vesela 9! ceļa.
Tā lūk es arī palaidu garām vilcienu. Uzreiz iezagās aizdomas, ka arī iepriekšējais bija kaut kur dīvainā vietā, bet es truli neiedomājos (lai gan visapkārt tablo).
Es jau stresoju par to, ka man jau reāli neatliekami vajag uz traumpunktu uz rentgenu, bet es te it kā Viļņā iesprūdu. Autobusu uz Dpili no Viļņas it kā nav.
Par laimi, bija vēl vilciens 19.50, kurā es iekāpu bez īpašām grūtībām. Pirms tam gan paspēju apliet pirkumus no djūtika ar minerālūdeni.
Izvairieties, bērni, no neizgulēšanās un smagajām ~~narkotikām~~ zālēm, citādi sastrādāsiet tādus pašus feilus. No otras puses, gribas izbļaut lidojuma laikā noklausīto: RyanAir – we don't care.
Kā viss būtu noticis, ja aeroplāns atlidotu laikā, mēs nekad neuzzināsim, ja vien neiemācīsimies komunicēt ar paralēlajām pasaulēm.
Es personīgi nedomāju, ka puisis bija krāpnieks. Pēc izskata viņš nebija narkomāns vai alkoholiķis, stādījās priekšā kā Romāns, masieris, izstāstīja, ka nobloķējis neo-bankas Monese karti no apkas, kad pazaudējis maku, bet atločīt pagaidām nevar.
Revolut var sasaldēt karti uz laiku, bet sazin, kā tur iekš Monese tas iekārtots. Vēl jo vairāk, ka viņam nav jābūt IT ekspertam un viss jādara ideāli.
Tādas lietas. Kopumā es pazaudēju pusdienu, bet tiku sveikā ar maziem zaudējumiem – vienīgi iztērēju 8 eiro par otro biļeti un 4 par ne pārāk garšīgiem pīrādziņiem. Pēc tam, starp citu, nopirku rupjā maluma maizi Iki – ļoti interesanta.
Kas attiecas uz Lietuvas sabiedrisko transportu – viņiem ir pie kā piestrādāt. Sākt kaut vai ar to, lai ārzemnieki uzreiz varētu saprast – biļeti caur netu nenopirkt. Un beigt ar to, lai stacijā cilvēkiem pietiktu rozešu pie soliņiem. Mana poverbanka noslīka kafijā, kad es nolikos Dolomītos, bet bez telefona man galīgi nav kur dēties.